Godā celta Kalsnavas josta

Godā celtas Kalsnavas tipa jostas

Latvijas Nacionālais kultūras centrs tikko klajā laidis Dr. hist. Anetes Karlsones grāmatu „Rakstainās jostas: kopīgais kultūrslānis".

Grāmatā sniegta gan praktiska informācija jostu audējiem, gan jostu aušanas tradīcijas vēsturiski skaidrojumi, apkopojot ļoti plašu, daudzu muzeju (Liepājas, Jēkabpils, Madonas) un citu krātuvju sniegto ziņu kopumu par atsevišķiem, savstarpēji līdzīgiem rakstaino jostu tipiem: Alsungas, Krustpils un Kalsnavas. Ilustrācijām galvenokārt izmantotas jostas no Latvijas novados esošajiem muzejiem, tā popularizējot to kolekcijas un parādot lasītājiem, ka esam bagāti ar daudziem etnogrāfisko priekšmetu krājumiem. Vairums attēlu ir šo priekšmetu pirmpublicējumi. Grāmatā ievietoti arī jostu rakstu pilni tehniskie zīmējumi un diegu uztīšanas secība, kas ir svarīga informācija audējiem.

Grāmatas atvēršanas svētki
8. aprīlī grāmatas atvēršanas svētki notika Rīgā, Latvijas dizaina un dzīvesstila veikalā RIIJA. 28. aprīlī jaunais izdevums, klātesot autorei un folkloras kopai „Madonas vērtumnieki", tika atvērts Madonas muzeja izstāžu zālēs.
- Man patīk līdzība, ka grāmata ir kā bērns, - aicināta uz sarunu, atzīst autore Anete Karlsone. - Šis bērns tika nēsāts ļoti ilgi, bet dzemdības bija ātras un nesāpīgas. Pirmo reizi par minētajām jostām sāku interesēties, studējot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Rakstīju kursa darbu par Alsungas jostām, konstatējot, ka tur sastopami četri jostu tipi. Nākamajā gadā bija kursa darbs par Krustpils jostām, kad konstatēju atsevišķu jostu grupu, kas nepieder Krustpilij, bet pieder Madonas pusei.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti beidzu ar diplomdarbu „Latviešu austās jostas".

Jauns jostu tips
Anete uzsver, ka kursa darbs bijis aizsākums Kalsnavas tipa jostu pētniecībai, ieraugot to kā atsevišķu jostu tipu. Šobrīd Madonas novads ir ticis pie savām jostām, jo, lai gan Kalsnavas pagastā ir atrasts visvairāk šo jostu paraugu, minētās jostas ir zināmas vismaz desmit kādreizējos Madonas apriņķa pagastos, vienā Cēsu apriņķa pagastā un dažos Krustpils apriņķa pagastos. - Ir pieņemts, ka vieta, kurā atrasts visvairāk priekšmetu, ir vārda devēja, tāpēc godā celts Kal­snavas vārds, - pamato Kalsnavas tipa jostu krustmāte.
Interesanti, ka Kalsnavas tipa jostas ir visvecākās no Latvijā zināmajām rakstainajām jostām. Tās ir visātrāk izzudušas, tāpēc līdz šim vismazāk zināmas.
Lūgta raksturot Kalsnavas tipa jostas, Anete atzīst: - Tās ir fantastiski smalkas, smalkākas pat par Lielvārdes jostām. Šaurākas (trīs līdz četri centimetri), jo izmantotie diegi un dzijas ir ļoti kvalitatīvas. Jostu darināšanā ieguldīts milzīgs audēju darbs. Raksta uzbūve ir sarežģīta, raksts sastāv no dažādiem trijstūriem, kas kārtoti pāros. Tas ir sens rakstu kārtošanas veids. Jostas ir ļoti košās krāsās un ir izcili amatniecības izstrādājumi, kas no visām rakstainajām jostām stāv pašā virsotnē. Katrā ziņā ganos ar tām negāja, tās izmantoja īpašos brīžos, iespējams, kāzās.
Interesanti, ka arhaiskās jostas austas bez stellēm, ar divu nelielu kociņu palīdzību. - Viens ir velku bomītis, otrs - nīšu kociņš, - raksturo Anete. - Audējs pats ir daļa no „aužamās ierīces" - vienu galu viņš piestiprina nekustīgi pie stingras vietas, otru apsien ap vidu sev, veidojot nostiepumu un aužot. Tā ir ļoti arhaiska ierīce, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām. Kalsnavas tipa jostas austas arī ar līksts palīdzību, ko var redzēt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

Jostas auž pati autore
Būtiski, ka Anete nav tikai teorētiķe. Līdztekus pētnieciskajai interesei par jostām viņa labprāt tās auž praktiski, jo pārvalda jostu dažādās darināšanas tehnikas.
- Pirmo jostiņu noaudu septiņu gadu vecumā, - atceras novadniece. - To gan savilka mana vecāmamma - kaucmindiete Emma Zābere (dzimusi Goldberga). No viņas arī nāk interese par jostu aušanu, jo vecāmamma bērnībā mums mācīja aust gan celaines, gan audenītes. Savu pilno garo Krustpils jostu noaudu piecpadsmit gadu vecumā, kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas nodaļā. Kalsnavas tipa josta vēl top, neliels tās paraudziņš redzams grāmatā.

Jostas nēsā arī mūsdienās
Jautāta, kas mūsdienās ir austo jostu lietotāji, Anete atklāj, ka jostas nebūt nav muzeja fondu priekšmeti vien: - Jostas ir dzīvas, tās, pirmkārt, ir tautastērpu sastāvdaļa. Varbūt mūsdienās tās mazāk lieto funkcionāli, vairāk - kā dekoratīvu elementu. Es pati vienmēr uzsveru jostu funkciju - pat tad, ja jostu neredzam, brunči turas daudz labāk, nav nošļukuši, un priekša nav sakāpusi uz augšu. Jostas kā dekoratīvu elementu lieto arī pie mūsdienu apģērba. Piemēram, dienā, kad bija grāmatas atklāšanas pasākums Rīgā, folkloras kopas „Savieši" meitenes bija tērpušās melnās kleitās un katrai bija apsieta sava etnogrāfiskā josta. Tas izskatījās ļoti eleganti. Jostas izmanto arī kā suvenīrus vai dāvanu, tāpat tās ir kāzu rituāla sastāvdaļa.
Anete piemin vēl kādu jostu funkciju, kas parādījās jau tad, kad izzuda senā tradīcija, proti, - būt rakstraudzim. - Tas nozīmē, ka jostas kļuva par rakstu paraugu, ko izmantoja adījumiem, izšuvumiem, jebkuriem citiem rokdarbiem, - skaidro vēstures doktore.

Materiāls jaunai grāmatai
Alsungas, Krustpils un Kalsnavas tipa jostas radušās apmēram vienā laikā, tām visām ir kopīgas pazīmes. Visām šo tipu jostām vienā tehnikā darināts jostas vidus, citā tehnikā - jostas malas. Visām centrālais jostas raksts ir mainīgs un daudzveidīgs, visām ir četru krāsu (sarkans, zils, dzeltens, zaļš) salikums, pie tam krāsu tonis mainās (īpaši atšķiras ar augiem krāsotais un ķīmiskām krāsām krāsotais), bet krāsu secība nemainās. Kā secina grāmatas autore, šo jostu tradīcijas izveides laiks varētu būt 16. gadsimta beigas, 17. gadsimta sākums, pārejas laiks no gotikas uz renesansi.
Tā kā pētnieces pūrā ir liels vēl nepublicētu materiālu apjoms, ir ievadītas sarunas ar izdevniecību „Zinātne", lai taptu jauna grāmata. - Ir savākts materiāls par visām Latvijas jostām - rakstainajām, celainēm, aulejām, svītrainajām, ziedainajām, bet nepieciešami lieli līdzekļi, lai izdevums būtu tikpat skaists, kā šis, - atzīst Anete. 
- Pateicoties Latvijas Nacionālā kultūras centra finansējumam, šoreiz izdevās piesaistīt izcilu fotogrāfu (Uldis Muzikants), sadarbojos ar lielisku mākslinieci (Laura Lūse), kurai pateicoties grāmata ir tik koša, priecīga un izceļas ar mūsdienīgu dizainu.

www.estars.lv 03.10.2017 15:35