Godā celta Kalsnavas josta
Godā celtas Kalsnavas tipa jostas
Latvijas Nacionālais kultūras centrs tikko klajā laidis Dr. hist. Anetes Karlsones grāmatu Rakstainās jostas: kopīgais kultūrslānis".
Grāmatā sniegta gan praktiska informācija jostu audējiem,
gan jostu aušanas tradīcijas vēsturiski skaidrojumi, apkopojot ļoti plašu,
daudzu muzeju (Liepājas, Jēkabpils, Madonas) un citu krātuvju sniegto ziņu
kopumu par atsevišķiem, savstarpēji līdzīgiem rakstaino jostu tipiem: Alsungas,
Krustpils un Kalsnavas. Ilustrācijām galvenokārt izmantotas jostas no Latvijas
novados esošajiem muzejiem, tā popularizējot to kolekcijas un parādot
lasītājiem, ka esam bagāti ar daudziem etnogrāfisko priekšmetu krājumiem.
Vairums attēlu ir šo priekšmetu pirmpublicējumi. Grāmatā ievietoti arī jostu
rakstu pilni tehniskie zīmējumi un diegu uztīšanas secība, kas ir svarīga
informācija audējiem.
Grāmatas atvēršanas svētki
8. aprīlī grāmatas atvēršanas svētki notika Rīgā, Latvijas dizaina un dzīvesstila veikalā RIIJA. 28. aprīlī jaunais izdevums, klātesot autorei un folkloras kopai Madonas vērtumnieki", tika atvērts Madonas muzeja izstāžu zālēs.
- Man patīk līdzība, ka grāmata ir kā bērns, - aicināta uz sarunu, atzīst
autore Anete Karlsone. - Šis bērns tika nēsāts ļoti ilgi, bet dzemdības bija
ātras un nesāpīgas. Pirmo reizi par minētajām jostām sāku interesēties,
studējot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Rakstīju
kursa darbu par Alsungas jostām, konstatējot, ka tur sastopami četri jostu
tipi. Nākamajā gadā bija kursa darbs par Krustpils jostām, kad konstatēju
atsevišķu jostu grupu, kas nepieder Krustpilij, bet pieder Madonas pusei.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti beidzu ar diplomdarbu Latviešu austās jostas".
Jauns jostu tips
Anete uzsver, ka kursa darbs bijis aizsākums Kalsnavas tipa jostu pētniecībai, ieraugot to kā atsevišķu jostu tipu. Šobrīd Madonas novads ir ticis pie savām jostām, jo, lai gan Kalsnavas pagastā ir atrasts visvairāk šo jostu paraugu, minētās jostas ir zināmas vismaz desmit kādreizējos Madonas apriņķa pagastos, vienā Cēsu apriņķa pagastā un dažos Krustpils apriņķa pagastos. - Ir pieņemts, ka vieta, kurā atrasts visvairāk priekšmetu, ir vārda devēja, tāpēc godā celts Kalsnavas vārds, - pamato Kalsnavas tipa jostu krustmāte.
Interesanti, ka Kalsnavas tipa jostas ir visvecākās no Latvijā zināmajām rakstainajām jostām. Tās ir visātrāk izzudušas, tāpēc līdz šim vismazāk zināmas.
Lūgta raksturot Kalsnavas tipa jostas, Anete atzīst: - Tās ir fantastiski
smalkas, smalkākas pat par Lielvārdes jostām. Šaurākas (trīs līdz četri
centimetri), jo izmantotie diegi un dzijas ir ļoti kvalitatīvas. Jostu
darināšanā ieguldīts milzīgs audēju darbs. Raksta uzbūve ir sarežģīta, raksts
sastāv no dažādiem trijstūriem, kas kārtoti pāros. Tas ir sens rakstu
kārtošanas veids. Jostas ir ļoti košās krāsās un ir izcili amatniecības
izstrādājumi, kas no visām rakstainajām jostām stāv pašā virsotnē. Katrā ziņā
ganos ar tām negāja, tās izmantoja īpašos brīžos, iespējams, kāzās.
Interesanti, ka arhaiskās jostas austas bez stellēm, ar divu nelielu kociņu palīdzību. - Viens ir velku bomītis, otrs - nīšu kociņš, - raksturo Anete. - Audējs pats ir daļa no aužamās ierīces" - vienu galu viņš piestiprina nekustīgi pie stingras vietas, otru apsien ap vidu sev, veidojot nostiepumu un aužot. Tā ir ļoti arhaiska ierīce, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām. Kalsnavas tipa jostas austas arī ar līksts palīdzību, ko var redzēt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.
Jostas auž pati autore
Būtiski, ka Anete nav tikai teorētiķe. Līdztekus pētnieciskajai interesei
par jostām viņa labprāt tās auž praktiski, jo pārvalda jostu dažādās
darināšanas tehnikas.
- Pirmo jostiņu noaudu septiņu gadu vecumā, - atceras novadniece. - To gan
savilka mana vecāmamma - kaucmindiete Emma Zābere (dzimusi Goldberga). No viņas
arī nāk interese par jostu aušanu, jo vecāmamma bērnībā mums mācīja aust gan
celaines, gan audenītes. Savu pilno garo Krustpils jostu noaudu piecpadsmit
gadu vecumā, kad mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas
nodaļā. Kalsnavas tipa josta vēl top, neliels tās paraudziņš redzams grāmatā.
Jostas nēsā arī mūsdienās
Jautāta, kas mūsdienās ir austo jostu lietotāji, Anete atklāj, ka jostas nebūt nav muzeja fondu priekšmeti vien: - Jostas ir dzīvas, tās, pirmkārt, ir tautastērpu sastāvdaļa. Varbūt mūsdienās tās mazāk lieto funkcionāli, vairāk - kā dekoratīvu elementu. Es pati vienmēr uzsveru jostu funkciju - pat tad, ja jostu neredzam, brunči turas daudz labāk, nav nošļukuši, un priekša nav sakāpusi uz augšu. Jostas kā dekoratīvu elementu lieto arī pie mūsdienu apģērba. Piemēram, dienā, kad bija grāmatas atklāšanas pasākums Rīgā, folkloras kopas Savieši" meitenes bija tērpušās melnās kleitās un katrai bija apsieta sava etnogrāfiskā josta. Tas izskatījās ļoti eleganti. Jostas izmanto arī kā suvenīrus vai dāvanu, tāpat tās ir kāzu rituāla sastāvdaļa.
Anete piemin vēl kādu jostu funkciju, kas parādījās jau tad, kad izzuda senā
tradīcija, proti, - būt rakstraudzim. - Tas nozīmē, ka jostas kļuva par rakstu
paraugu, ko izmantoja adījumiem, izšuvumiem, jebkuriem citiem rokdarbiem, -
skaidro vēstures doktore.
Materiāls jaunai grāmatai
Alsungas, Krustpils un Kalsnavas tipa jostas radušās apmēram vienā laikā,
tām visām ir kopīgas pazīmes. Visām šo tipu jostām vienā tehnikā darināts
jostas vidus, citā tehnikā - jostas malas. Visām centrālais jostas raksts ir
mainīgs un daudzveidīgs, visām ir četru krāsu (sarkans, zils, dzeltens, zaļš)
salikums, pie tam krāsu tonis mainās (īpaši atšķiras ar augiem krāsotais un
ķīmiskām krāsām krāsotais), bet krāsu secība nemainās. Kā secina grāmatas
autore, šo jostu tradīcijas izveides laiks varētu būt 16. gadsimta beigas, 17.
gadsimta sākums, pārejas laiks no gotikas uz renesansi.
Tā kā pētnieces pūrā ir liels vēl nepublicētu materiālu apjoms, ir ievadītas sarunas ar izdevniecību Zinātne", lai taptu jauna grāmata. - Ir savākts materiāls par visām Latvijas jostām - rakstainajām, celainēm, aulejām, svītrainajām, ziedainajām, bet nepieciešami lieli līdzekļi, lai izdevums būtu tikpat skaists, kā šis, - atzīst Anete.
- Pateicoties Latvijas Nacionālā kultūras centra finansējumam, šoreiz izdevās
piesaistīt izcilu fotogrāfu (Uldis Muzikants), sadarbojos ar lielisku
mākslinieci (Laura Lūse), kurai pateicoties grāmata ir tik koša, priecīga un
izceļas ar mūsdienīgu dizainu.
www.estars.lv 03.10.2017
15:35